Pirms apspriedīsim divu galveno mācību metožu veidus (to plusus un mīnusus), ir svarīgi saprast arī zinātnisko bāzi.
1890. gadā I. Pavlov un B.F. Skinner veiktajos pētījumos atklāja klasiskās kondicionēšanas (Classical conditioning) principus. Kondicionēšana psiholoģijā tiek skaidrota kā konkrētu refleksu iestrāde. Proti, divu stimulu (viens neitrāls, otrs vērtīgs sunim) savienošana izveidoja sunī neiroloģisku kopsakarību. Pētījumā pirms ēdiena došanas suņi vienmēr dzirdēja konkrētu skaņu... Kā rezultātā, izdzirdot šo skaņu, suņiem notika pastiprināta siekalu izdale (bez ēdiena klātbūtnes). Tas norāda uz to, ka suns spēj veidot asociācijas starp 2 nesaistītām lietām. Ja tās tiek regulāri nostiprinātas, tad sunim izveidojas refleks jeb automātiska reakcija (pat neiroloģiskā līmenī).
20.gadsimtā tika atklāta un izstrādāta operentā kondicionēšana (operant conditioning), kas skaidro mācīšanas metožu darbību būtību un to radītās sekas. Operentā kondicionēšana iedalās 4 kvadrantos (skat. att.nr.1):
Pozitīvais pastiprinājums (Positive Reinforcement) - pieliekam kaut ko patīkamu sunim, lai uzvedība atkārtotos.
Negatīvais sods (Negative Punishment) - noņemam vai aizturam kaut ko patīkamu līdz uzvedība mainās uz vēlamo (jeb mazinās nevēlamā).
Pozitīvais sods (Positive Punishment) - pieliekam kaut ko sliktu (rāviens, šoks utml.), kad tiek demonstrēta cilvēkam nevēlama uzvedība, lai to pārtrauktu.
Negatīvais pastiprinājums (Negative Reinforcement) - sunim tiek dots nepatīkams stimuls līdz suns izpilda vēlamo uzvedību. Piemēram, suns veic apsēšanās darbību, lai izbeigtu saimnieka spiedienu uz krustiem vai arī siksnas raušanu uz augšu.
Attēls nr. 1 - Operentās kondiconēšanas četri kvadranti
Treneri, kas izmanto pozitīvo sodu un negatīvo pastiprinātāju, iegūst "ātru" rezultātu (piemēram, suns pārstāja riet, kad iedod elektrisko šoku/ parauj pavadu utml.), bet ilgtermiņā vēlamā uzvedība nav stabila un bieži vien problēma nav atrisināta. Jo, izmantojot spēku, sāpes, diskomfortu, iebiedēšanu, mēs nekādā veidā nepalīdzam sunim iemācīties vēlamo rīcību vai mainīt uzvedības modeli. Jo netiek strādāts ar cēloni, bet tiek apspiests tikai "simptoms". Piemēram, suns rūc uz vīriešiem (simptoms), jo sunim ir bail (cēlonis). Saimnieks parauj pavadu un uzbļauj sunim (tika dots pozitīvais sods) - suns beidz rūkt (rezultāts), BET bailes nemazinās, tāpēc arī uzvedība turpinās atkārtoties vai ar laiku tiks iemantota cita nevēlama uzvedība (piemēram, kodiens "bez brīdinājuma"). Šajos kvadrantos izmantotās metodes (piemēram, raustīšana, vilkšana, spiešana, gāšana uz muguras, bļaušana, sišana, kaut kā mešana virsū sunim utml.) un izmantotos rīkus (piemēram, savelkošās / asās / purna / šoka siksnas) var klasificēt kā aversīvas = sāpju un diskomfortu veidojošas. Kopumā šīs metodes bojā savstarpējās suns-saimnieks attiecības (suns kļūst pasīvs, sāk neuzticēties saimniekam, dzīvo pastāvīgā stresā). Pētījumā, kas skatīja apmācību metožu ietekmi uz suņu labklājību, tika secināts, ka suņi, kas tiek apmācīti ar aversīvām tehnikām demonstrē izteiktas stresa pazīmes gan ķermeņa valodā, gan kortizola līmeņa koncentrācija siekalās ir paaugstināta (*kortizols ir hormons, kas palīdz ķermenim tikt galā ar stresa situācijām), kā arī suņi bija daudz "pesimistiskāki" kognitīvo tendenču uzdevumos kā suņi, kas tika apmācīti bez konflikta, uz pozitīvo pastiprinājumu balstītā apmācību grupā [1]. Citā pētījumā tika atklāts, ka suņiem, kurus apmāca ar pozitīvo sodu un negatīvo pastiprinātāju, ir lielāka iespējamība, ka suns izrādīs agresivitāti gan pret ģimenes locekļiem, gan svešiniekiem [2].
Sliktākais ir tas, ka personas, kas izmanto šīs metodes, uzskata, ka tas ir vienīgais veids kā mācīt suni, jo tā agrāk ir darīts un tā konkrētais cilvēks ir n-gadus mācījis suņus. Protams, šīs metodes nosacīti "strādā" citādi sen jau tās būtu aizmirstas.... Bet apmācības laikā, kur uzsvars tiek likts uz pozitīvo sodu un negatīvo pastiprinātāju, suņu labklājība un psiholoģiskais stāvoklis tiek būtiski ietekmēts. Kā jau iepriekš minēju - sunim tiek radīts diskomforts, sāpes, stress, suns visticamāk nesaprot, ko no viņa grib panākt, un sāk veidoties neuzticība / bijība no saimnieka. Un neaizmirsīsim to, ka, jo lielāks / ilgstošāks / regulārāks ir pielietotais fiziskais spēks, jo lielāks risks, ka suns arī gūst fiziskas traumas (piemēram, satraumēta traheja, barības vads, vairogdziedzeris, muskuļu saspringums, traumēti mugurkaula skriemeļi utt.).
Vēlos uzsvērt arī to, ka kāruma iedošana sunim vai paglaudīšana / uzslava pēc tam, kad esat devuši negatīvo pastiprinātāju (rāvuši pavadu, spieduši ar roku, bakstījuši ar kāju utml.) nekādā veidā neattaisno Jūsu iepriekšējo rīcību un pati pieeja ir un paliek aversīva!
Bieži vien šīs rīcības tiek attaisnotas ar populāru mītu, ka suns ir dominants, tas vēlas būt "bara vadonis", "galvenais barā", "alfa", tāpēc cilvēkam ir jāparāda sunim, kurš ir galvenais... Šis mīts ir pilnībā aplams! Tā aizsākumi meklējami 1930. - 1940. gados, kad R. Schenkel veica pētījumu Šveicē ar nebrīvē turētiem vilkiem, kas savā starpā konkurēja. Nebrīvē turētu vilku uzvedība ir krasi atšķirīga no savvaļā dzīvojošajiem vilkiem. Citēšu David Mech (pētījis vilkus savvaļā vairāk kā 20 gadus): "Mēģinājums piemērot informāciju par nesaistītiem vilkiem, kas turēti nebrīvē, ar vilkiem, kam ir ģimeniska saistība dabiskā barā, ir izraisījis nopietnu apjukumu. Šāda pieeja ir analoģiska mēģinājumam izdarīt secinājumus par cilvēku ģimeņu dinamiku, pētot cilvēkus bēgļu nometnēs. Īpaši maldinošs ir koncepts par "Alfas vilku", kurš valda pāri citiem vilkiem." [3]. Bieži vien, kad suns nelaiž cilvēku klāt pie sevis, ēdiena, mantām, lieto apzīmējumu - suns ir dominants!..... Tas ir tālu no patiesības, proti, apzīmējumam "dominance" suņu pasaulē nevar likt vienādības zīmi ar hierarhiju vai statusu... Tā drīzāk ir suņa spēja saglabāt un regulēt pieeju resursiem (drošībai, ēdienam, uzmanībai utml.). Parasti agresīva reakcija parādīsies, ja suns uztvers rīcību kā draudu un saimnieks nav spējis nolasīt citus ar ķermeņa valodu dotos brīdinājumus. [4]
Jautāsiet - kā tad labāk mācīt suni? Ļoti vienkārši! Apmācību balstīt uz pozitīvo pastiprinātāju un negatīvo sodu, jo šīs metodes māca suņiem vēlamās prasmes un uzvedības modeļus. Apmācību process ir jābalsta uz sadarbību, abpusēja kontakta izveidi un proaktīvu rīcību - treniņu plānošanu un pakāpenisku prasmju apguvi, proti, mēs suni vadām / ievirzām uz vēlamo / pareizo rīcību un procesa laikā apbalvojam vēlamo uzvedību. Uz pozitīvo pastiprinājumu balstītā apmācībā suns netiek sodīts vai kā citādi fiziski ietekmēts. Tāpat procesam ir jābūt pakāpeniskam, soli pa solim sasniedzam savus mērķus. Jā, tas var prasīt vairāk laika un no saimnieka puses, arī zināšanas un pacietību, bet ilgtermiņā un prasmju noturībā šīs apmācību metodes ir efektīvākas. Suns ir relaksēts, ieinteresēts klausīt un pildīt komandas un savstarpējās saimnieka - suņa attiecības ir harmoniskas, suns uzticās savam saimniekam [1,5]. Lielisks teiciens, kuram piekrītu par visiem 100% - jo vairāk personai ir zināšanu, jo mazāk ir jāpaļaujas uz fiziska spēka izmantošanu apmācības laikā!
Tāpēc, ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka suns grib "dominēt", "būt bara vadonis vai alfa" un tāpēc jums ir "jāparāda sunim, kurš ir galvenais" ar fiziska spēka izmantošanu, iebiedēšanu - silti iesaku šādā personā neklausīties un, ja tas bija "treneris", "instruktors" vai "kinologs", kas vada nodarbības ar šādu domu gājienu, tad doties prom un meklēt kādu citu profesionāli, kam ir labāka sapratne par to, kas ir suns. Pat ja suns izrāda agresivitāti, ir ar uzvedības problēmām, suņa šķirne ir domāta darbam (piemēram, vācu aitu suns, rotveilers, kaukāzietis utt.) vai ir pietuvināta vilkam (piemēram, Čehoslovākijas vilku suns, Sārlosa vilku suns), tas nav iemesls, lai ar suni strādātu izmantojot pozitīvo sodu un negatīvo pastiprinātāju! Kā pierādījums tam ir savvaļas dzīvnieki: vilki, lauvas, tīģeri, lāči, nīlzirgi utt., kas atļauj sev veikt veterinārās manipulācijas (piemēram,asins analīžu noņemšana, vakcinācija), apskati un apkopi. Izmantotā mācīšanas metode šīm prasmēm bija klikerapmācība (katra vēlamā rīcība tiek apstiprināta ar klikšķi, kuram seko atalgojums)! Tāpat arī papagaiļus, delfīnus, kaķus, vistas, kazas utt. apmāca veikt dažādus uzdevumus ar šo metodi. Lielisks piemērs ir Doug Seus, kas apmāca grizlijlāčus izmantojot pozitīvo pastiprinājumu, dažādām Holivudas filmām [6].
Jebkuru dzīvnieku var apmācīt ar bezkonflikta pieeju, izmantojot pozitīvo pastiprinājumu. Tikai tas prasa no saimnieka lielāku darbu! Ir nepieciešamas zināšanas, sapratne, pacietība, apņēmība, spēja plānot un pielāgot vidi, aktivitātes, uzdevumus. Jautāsiet, kāpēc sodi un suņu pakļaušana arvien tiek aktīvi izmantota arī mūsdienās? Pirmkārt, nepareiza uztvere par to, kas ir suns. Otrkārt, tā ir metode, kas neprasa papildus piepūli, proti, cilvēkam sodīt sanāk dabiski (mēs esam neapmierināti/dusmīgi par to, ko suns dara -> mēs šīs negācijas virzām uz suni, lai pārtrauktu konkrēto rīcību) un tam nav vajadzīgas nekādas īpašas zināšanas vai prasmes. Tāpat "ātrais rezultāts" maldina, ka esam panākuši, ko gribējām (jo suns taču beidza riet, uz brīdi raut pavadu vai apsēdās utt.), bet ilgtermiņā varēsiet just, ka nevēlamās rīcības turpina atkārtoties vēl un vēl...
Jāsaka, ka suns, diemžēl, ir būtne, kas izrādīs mīlestību un pieķeršanos arī tādiem saimniekiem, kas viņus fiziski ietekmē "apmācības vārdā". Tāpēc esam atbildīgi saimnieki un izvēlamies apmācību metodes, kas dot vēlamo rezultātu, bet nenodara pāri sunim!
Atsauces:
[1] Vieira de Castro AC, Fuchs D, Morello GM, Pastur S, de Sousa L, Olsson IAS. Does training method matter? Evidence for the negative impact of aversive-based methods on companion dog welfare. 2020 Dec 16;15(12):e0225023. doi: 10.1371/journal.pone.0225023.
[2] Rachel A. Casey, Bethany Loftus, Christine Bolster, Gemma J. Richards, Emily J. Blackwell,Human directed aggression in domestic dogs (Canis familiaris): Occurrence in different contexts and risk factors, Applied Animal Behaviour Science,Volume 152,2014,Pages 52-63,ISSN 0168-1591, https://doi.org/10.1016/j.applanim.2013.12.003.
[3] Mech, L.D., L. Boitani. 2003. Wolves: Behavior, Ecology, and Conservation. University of Chicago Press. 428 lpp
[4] Eaton B., 2010. Dominance in Dogs. Fact or Fiction? Dogwise publishing. 75 lpp.
[5] LaFollette MR, Rodriguez KE, Ogata N, O’Haire ME. Military veterans and their PTSD service dogs: Associations between training methods, PTSD severity, dog behavior, and the human-animal bond. Frontiers in Veterinary Science 2019; 6:23. doi: 10.3389/fvets.2019.00023